Romans Suta (1896–1944). Šķīvis “Kāzas”. Ap 1928. Porcelāns, virsglazūras apgleznojums, zeltījums, Ø 40 cm
Aleksandra Beļcova (1892–1981) 1925. Šķīvis “Divas sievietes”. Porcelāns, virsglazūras apgleznojums, zeltījums , Ø50 cm
Darbnīcas “Baltars” darbi Francijas Nacionālā keramikas muzeja Sevrā kolekcijā
3. Romans Suta (1896–1944). Šķīvis “Mednieks”. 1925. Porcelāns, virsglazūras apgleznojums, zeltījums Ø25
Turpat vai gada nogalē, kad līdz jaunajam gadam palikušas vien dažas nedēļas, atskatoties uz jau noieto ceļa posmu, jāsecina, ka šogad keramikas mākslas arēnā tas bijis ražīgs, vērienīgiem notikumiem un izstādēm bagāts gan vietējā mērogā, gan starptautiski. Varētu pat teikt, ka tas kļuvis par simbolisku Latvijas keramiķu saimes kopīgu suminājumu Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Rūdolfa Pelšes (1880—1942) dibinātās keramikas meistardarbnīcas simtgades atcerei.
Rūdolfa Pelšes personība, radoša mākslinieka un pedagoga talants, vienlaikus arī viņa pragmatiskā organizatoriskā darbība, viņa spēja izvērtēt un iezīmēt Latvijas keramikas attīstības ceļu, pētniecība un publicistika, rūpes par Latvijas keramikas atpazīstamību pasaulē liek domāt, ka šajā mākslas nozarē liktie pamati ir sekmējuši mūsu mākslinieku radošo pilnveidošanos un tāpat, kā tas bija 20. gs. 20.–30. gados, kapacitāte un vēlme ierakstīties Eiropas un pasaules keramikas mākslas izstāžu aktivitātēs un kontekstā joprojām ir aktuāla.
Iespējams, ka laika gaitā esam piemirsuši Rūdolfa Pelšes izšķirīgo rīcību Latvijas keramikas atpazīstamības veicināšanā, kad divdesmito gadu beigās viņš izvēlējās mūsu lauku podnieku un mākslinieku darbus un sagatavoja tos izstādīšanai slavenajā, 18. gadsimtā dibinātajā, Francijas Nacionalās porcelāna manufaktūras muzeja ekspozīcijā Sevrā (Musée National Céramique de Sevres). Kolekcijai krātuvēs atvēlēta paliekoša vieta.
Tolaik notiek aktīva Latvijas mākslas popularizēšana ārzemēs, kuru mērķtiecīgi vada Izglītības ministrija sadarbībā ar Ārlietu ministriju un Latvijas vēstniecībām ārzemēs. Protams, eksponēt savus darbus Parīzē bija katra mākslinieka kvēli lolots sapnis, un kur nu vēl lielāks pagodinājums – ar saviem darbiem tikt iekļautam izdaudzinātā muzeja kolekcijā! 1929. gada 12. martā Vilis Šūmanis, kas toreiz vadīja Latvijas sūtniecību Francijā, informēja Latvijas Ārlietu ministriju par to, ka tiek paplašināts pie Sevras manufaktūras pastāvošais Francijas Nacionālais keramikas muzejs, un ir nodoms tur izvietot vairākas jaunas vitrīnas, no kurām vienu muzeja vadība būtu ar mieru izmantot Latvijas keramikas ekspozīcijai. Sevras pārstāvji izteica cerību, ka Latvija šim nolūkam Sevras muzejam uzdāvinās priekšmetus, kas būtu darināti gan tautas mākslas tradīcijās, gan arī raksturotu modernās tendences keramikas mākslā. Tā kā bija uzsvērta vēlme akcentēt nacionālo savdabību, priekšmeti tika vākti arī no Latgales podniekiem. Eksponātu atlase tika uzticēta māksliniekam, Latvijas Mākslas akadēmijas docentam Rūdolfam Pelšem. Visi ar ekspozīcijas iekārtošanu saistītie jautājumi tika segti no valsts budžeta, atvēlot tam 1500 latus. “Gada nogalē (1929.) Pelše ir sastādījis izraudzīto keramikas izstrādājumu sarakstu, kurā minēti 23 darbi. Bez tam uz Franciju nosūtīja vēl 12 izstrādājumus, kas sarakstā nebija minēti.” Tādejādi izskan informācija par 35 darbiem.
Pelše savukārt bija izvirzījis mērķi Latvijas Mākslas akadēmijas rīcībā iegūt Sevras manufaktūras ražojumus, kas noderētu studentu apmācībai. Par to notiek plašas diskusijas ar Francijas ministrijas un Sevras muzeja pārstāvjiem, līdz atļauja tiek dota, un, pateicībā par Latvijas valdības keramikas kolekcijas dāvinājumu, 2000 franku vērtībā tiek veidots Sevras kolekcijas izstrādājumu dāvinājums Latvijai.
No Sevras muzeja arhīva 2018. gadā saņemtajos materiālos, kuros atspoguļota korespondence starp abu valstu ministrijām, Latvijas sūtniecību un Sevras muzeja direktoru, pievienots gan iepriekšminētais, mašīnrakstā sastādītais saraksts, gan vēl otrs, rakstīts ar roku, kurā minēti kopskaitā 28 darbi. Latvijas dāvinājumu sarakstā dažādībai ietvertas divas 18. gadsimta beigās darinātas Rundāles pils flīzītes ar ainavas un putna attēlojumu, kā arī Latgales vāzes, krūzes un svilpaunieki, podnieka Jēkaba Drandas šķīvji, keramiķu Pētera Šteinberga, Anša Cīruļa un Rūdolfa Pelšes un viņa darbnīcas audzēkņu izgatavotie izstrādājumi. Šeit atrodami arī izcilās porcelāna apgleznošanas darbnīcas “Baltars” (1924–1931) mākslinieku darbi – četri Romana Sutas porcelāna šķīvji – divi pēc Sutas metiem apgleznotie “Kāzu” šķīvju varianti un “Mednieks”. Muzeja kolekcijas eksponātu vidū bijis arī nosūtīts Sutas lauku tēmai veltīts šķīvis (saglabājusies gan tikai šķīvja augšējās malas lauska). Zuzānu kolekcijā šī šķīvja variants reģistrēts ar nosaukumu “Mazpilsētas ainas”. Mākslinieces Aleksandras Beļcovas sniegums pārstāvēts ar lielformāta šķīvi “Stilizētas sievietes” (tā Sevras dokumentācijā), un tas vispār nav minēts nevienā no sarakstiem.
Īpaša uzmanība Latvijas keramikas ekspozīcijas izveidē tika piešķirta darbu atlasei. Jau iepriekš atsūtītie četri Sutas šķīvji tika nomainīti pret citiem, kas labāk atbilda izstādes iekārtotāju vēlmei, – par to rodamas ziņas Latvijas sūtņa Šūmaņa un Sevras muzeja direktora sarakstē. Romans Suta izvēlei uz Sevru nosūtīja astoņus šķīvjus no Latvijas grafiķu izstādes Prāgā, kur tie toreiz bija eksponēti.
Darbi uz Parīzi tika aizgādāti vairākos etapos. Daļu no eksponātiem aizveda Ārlietu ministrijas pārstāve. Ir bijušas problēmas, jo vairāki keramikas priekšmeti ceļā saplēsti. “Kad Latvijas sūtniecībā Proni ielā izsaiņoja no Rīgas saņemtos eksponātus, atklājās, ka trīs no tiem – Drandas šķīvis, Pelšes vāze un Vidberga šķīvis – transportēšanas laikā saplīsuši. J. Drandas darināto dekoratīvo šķīvi un P. Šteinberga vāzi Sevras manufaktūra apņēmās atjaunot, bet S. Vidberga porcelāna šķīvja “Vijole” lauskas vajadzēja nosūtīt atpakaļ.” Jāsecina, ka minētais visdrīzāk ir mums zināmā šķīvja “Vijole un notis (Mūzika)” variants. Latvijas kolekcijas darbu sarakstā iekļauts vēl otrs Sigismunda Vidberga šķīvis, datēts ar 1926. gadu. Tā kā šī šķīvja nosaukums sarakstos nebija minēts, cerībā to uzzināt, sazinājos ar Sevras porcelāna manufaktūras kolekcijas glabātāju Sonju Bantingu (Sonja Banting), kas, meklējot datus inventāra uzskaites grāmatās, atrada šī šķīvja (Nr. 17872) aprakstu. Tomēr tas skaidrību neviesa, taču sniedza kaut vai aptuvenu priekšstatu par virsglazūras gleznojumu: dekoratīvs šķīvis ar melnu un zeltu, kura virsmā redzami trīs apļi un pieci trīssstūri zilganā un gaiši zaļā krāsā. Līdz šim Vidberga “Baltars” porcelāna šķīvju klāstā nekas tamlīdzīgs nav bijis dokumentēts. Interesanti atzīmēt, ka pamatā gleznojums ir darināts gaišos krāsu toņos, kas Vidbergam šķiet neraksturīgi, pat asociatīvi to grūti sasaistīt ar mums zināmajiem mākslinieka porcelāna darbiem. Kā rakstiski apgalvoja Sonja Bantinga, pastāv varbūtība, ka Vidberga šķīvis laika gaitā varētu vēl atrasties, jo visa muzeja apjomīgā kolekcija vēl nav pilnībā apzināta – nav pietiekamu resursu un kapacitātes to izdarīt.
No Sevras saņemtajā Latvijas dāvanas sarakstā ar darbu attēliem bija radušās neprecizitātes, jo viens no Sutas šķīvjiem bija nepareizi identificēts kā Norvēģijas valdības dāvana, kas saņemta 1935. gadā, un pie “Baltars” mantojuma pieskaitīts arī kāds Krievijas aģitācijas propagandas šķīvis, kas ir krievu avangardista Sergeja Čehoņina autordarbs.
Diemžēl liela daļa Latvijas kolekcijas dāvinājumu ir bojāti, jo muzejs cietis Otrā pasaules kara laikā, kad 1942. gadā notika sabiedroto armijas gaisa uzlidojumi.
Interesanti, ka kopā ar Pelši Latvijas keramikas kolekcijas veidošanā līdzdarbojusies arī mākslas salona īpašniece Mērija Grīnberga, kā arī mākslas entuziasta un mecenāta, Latvijas Operas dibinātāja, zvērināta advokāta Andreja Frīdenberga kundze Marta un arhitekts Augusts Malvess, kas jau iepriekš bija piedalījies mākslas izstāžu žūriju darbā. Latvijas dāvinājumu Sevras muzejam papildināja viņu dāsni atvēlētie darbi no personīgajām kolekcijām, par ko visi tika godināti un saņēma oficiālus pateicības rakstus no Francijas puses.
1931. gada 27. maijā Sevras muzejā notika jaunizveidotās izstādes atklāšana, kurā piedalījās “Francijas izglītības ministra biedrs, Sevras pilsētas galva, muzeja un manufaktūras galvenais direktors un lielāks skaits ielūgtas publikas no mākslas, preses un sabiedrības aprindām. Latvijas kolekcija pagaidām novietota Sevras manufaktūras ražojumu izstādes telpās, kur viņa paliks sešas nedēļas. Pēc tam kolekciju novietos muzeja ārzemju keramikai ierādītā nodaļā blakus Rumānijas keramikas kolekcijai”.
Senākā pagātnē Aleksandras Beļcovas šķīvis “Stilizētas sievietes” (Divas sievietes) un vēlāk arī Romana Sutas šķīvis “Kāzas” no Latvijas keramikas kolekcijas bija apskatāmi Sevras muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā.
Papildus rakstā izmantots materiāls
Šmits, Uldis. Daži dokumetāli papildinājumi latviešu mākslas izstāžu aizkulisēm Parīzē. Trīsdesmitie gadi. Literatūra un Māksla, 1989, 29.apr.
Resources documentaires 2018.01.08. Service des Collections documentaires Cite de la Ceramique – Sevres & Limoges. 2 place de la manufacture 92310 Sevres. Sarakste ar Coralee Dusserre un Sonja Banting.
Dace Ļaviņa
DMDM
コメント